Patiesi stāsti

SANITAI UNGUREI ir četrdesmit gadu, un jau vienpadsmit no tiem viņai nākas sadzīvot ar multiplo jeb izkaisīto sklerozi. Taču pats, pats īpašākais Sanitas stāstā ir tas, ka, zinot savu diagnozi, viņa izvēlējās laist pasaulē bērnus. Matīsam tagad ir seši gadi, Andrim – trīs un Ieviņai – pusotra. Un Sanitas vīrs, ar kuru kopā viņi nodzīvojuši[…]

MS – tā ir slimība, kas parasti piezogas nemanāmi, un nav divu cilvēku, kam tā noritētu pilnīgi vienādi. Pie tam tā ir jaunu cilvēku slimība. Jauns, spēcīgs, vesels, ar nākotnes cerībām un tad … nu tad – kā nu kuram… Man slimība vienkārši pateica: „Stop!” Skolotāja, deju kolektīva vadītāja, tulks – gids, vīrs, dēls un[…]

Tiklīdz uzzināju par MS stāstu konkursu, nolēmu rakstīt, jo mans stāsts par slimību kā tādu droši vien būs mazliet atšķirīgs, bet ceru, tas kalpos par iedrošinājumu kaut vienam MS slimniekam. Pirmie slimības simptomi izpaudās jau vidusskolas gados – līdzsvara traucējumi, samērā regulāri galvas reiboņi līdz sliktai dūšai, pat ģīboņi. Tas viss tika piedēvēts paaugstinātajam asinsspiedienam,[…]

Pirmdiena, trešdiena un piektdiena – nedēļas svarīgākās dienas. Tās svarīgas ne tāpēc, ka tajās ir iespēja noskatīties mīļākās dokumentālās filmas, bet tāpēc, ka šajās dienās vienmēr, lūkojot pēc medikamentiem, atceros par savu līdzgaitnieci šajā dzīvē – MS. Uzreiz rodas retorisks jautājums – vai citkārt savā dzīvē slimība aizmirstas? Nē, tā, protams, nemaz nav, bet mums[…]

Kopš tā laika nu jau pagājuši vairāki gadi. Stāvēju uz kāda ielas stūra un gaidīju maršruta taksometru. Tas nenāca, tad viens pilns pagāja garām, un es nolēmu doties atpakaļ mājās. Un tad izrādījās, ka viena kāja negrib klausīt. Arī agrāk tā ātri piekusa, bet tagad bija pavisam nespēcīga. Uz ielas taču palikt nevarēju un visiem[…]

Es biju gribasspēka pilna sieviete. Ar vīru bijām uzcēluši skaistu ģimenes māju. 9km no pilsētas apsaimniekojām vectēva mantojumā atstāto zemi. Divi dēli auga. 90-tajos gados likvidējās rūpnīcas, palikām bez darba. Sākām veidot savu SIA, lai būtu darbs ģimenei un vēlāk arī dotu darbu citiem. Daudz bija jāiemācās, jāstreso, kredīti, neziņa, bet, visai ģimenei turoties kopā,[…]

Studēju Rīgā, biju gana centīga. Mācoties 2. kursā, sesijas laikā pēkšņi zaudēju redzi ar vienu aci. Pati nospriedu, ka no pārslodzes, jo naktīs daudz lasīju, konspektēju. Kad nonācu pie mediķiem Gaiļezerā, uzstādīja diagnozi MS. Biju nesen iepazinusies ar puisi, tas apciemoja vai ik dienu un mierināja, neko daudz nesapratu, bet biju laimīga, kad pēc injekcijām[…]

Sakarā ar slimības neredzamiem simptomiem – tādiem kā pašreiz man – cilvēkiem nav daudz atbalsta no apkārtējiem, un tas, savukārt, dod vairāk emocionālo stresu, kas, savukārt, rada vairāk MS simptomu, tādejādi radot apburto loku. Sadzīvot ar multiplo sklerozi nav tik vienkārši, tā ir cīņa ik gadu, ik mēnesi, ik dienas, nepārtraukti cīnoties gan ar emocionāliem,[…]

Mēs pašlaik dzīvoja trijatā – es, mana meita un MS. Tagad sadzīvojam tīri labi, bet sakumā bija pavisam citādi. Mana meita jau bērnība bija ļoti jauka, mīļa, kārtīga meitene, skolā mācījās labi. Ar savu neatlaidību un uzcītību viņa labi beidza vidusskolu. Viņa ļoti vēlējās mācības turpināt augstskolā. Tas viņai arī izdevās – iestājās Rīgas Pedagoģijas[…]

Bērnībā daudz strādāju – gan mājas dārzā, gan mājas un kolhoza biešu, kartupeļu vagas jākaplē. Tad es nezināju, kas ir slimība, jo ļoti reti slimoju. Bet tad negaidīti saslimu ar multiplo sklerozi, kas neļāva vairs aktīvi strādāt, pat valsts eksāmeni 9. un 12. klasē nebija jākārto. Bet 12. klasē es gribēju būt kopā ar draugiem[…]