Kopš tā laika nu jau pagājuši vairāki gadi. Stāvēju uz kāda ielas stūra un gaidīju maršruta taksometru. Tas nenāca, tad viens pilns pagāja garām, un es nolēmu doties atpakaļ mājās. Un tad izrādījās, ka viena kāja negrib klausīt. Arī agrāk tā ātri piekusa, bet tagad bija pavisam nespēcīga. Uz ielas taču palikt nevarēju un visiem spēkiem centos tikt mājās. Izdevās. Un tad sekoja slimnīca, magnētiskā rezonanse un diagnoze – MS.
Tolaik bija vēl tikai nojauta, ka tas nav nekas labs, bet īstas sapratnes par to nebija. Tagad jau pilnībā izprotu, kā šī slimība beidz dzīvi. Un veltīgi ir runāt par labām domām, prieku katrai dienai vai nebeidzamajiem cilvēka spēkiem. Šī slimība moka un sit, atņem spēku un dzīvesprieku pašam un tuviniekiem.
Ideja izsludināt stāstu konkursu par dzīvi ar MS ir vienkārši idiotiska. Ko jūs gaidāt, lai mēs viens otram stāstām, cik briesmīga ir šī slimība, ka zāļu nav, ka esam spiesti atteikties no darba un pret mazāko iespēju ar to cīnīties (venoplastiju) ir MS asociācija un Vecmīlgrāvja centrs, pat konkrēti nepamatojot, kāpēc. Jā, mums ir iespēja saņemt dārgas zāles, bet, vai kāds ir papētījis, vai šīs zāles palīdz, tāpēc nevajag to piesaukt par argumentu. Ko tas dod, ja runāsim par ticību sev un saviem spēkiem? Jā, mēs cīnāmies, bet tukši vārdi nevienam neko nedos. Un diez vai te ir, par ko sacerēt stāstus! Bet tos 100 Ls uzdāviniet idejas autoram, lai paārstējas.