Mēs pašlaik dzīvoja trijatā – es, mana meita un MS. Tagad sadzīvojam tīri labi, bet sakumā bija pavisam citādi.
Mana meita jau bērnība bija ļoti jauka, mīļa, kārtīga meitene, skolā mācījās labi. Ar savu neatlaidību un uzcītību viņa labi beidza vidusskolu. Viņa ļoti vēlējās mācības turpināt augstskolā. Tas viņai arī izdevās – iestājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā budžeta grupā. Biju ļoti priecīga, lepojos ar savu meitu, ka viņa spēj īstenot savu sapni. Meitu jau no četru gadu vecuma audzināju vienu, jo izšķīros no vīra. Mums abām dzīvē nekad sevišķi viegli nav klājies. Trīs vasaras pēc kārtas skolas brīvlaikā meita strādāja, lai būtu pašai sava naudiņa.
Tad pēkšņi mūsu dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Pēc iestāšanās augstskolā, oktobra sākumā, meitai palika slikti. Tika konstatēta diagnoze – multiplā skleroze. Viņai tad bija tikai 18 gadi, kad īstā dzīve tikai sākas. Pašlaik ir 27 gadi. Toreiz mēs vēl neko nezinājām par šo slimību. Domājām, ka apārstēs un viss būs labi. Meita turpināja mācības augstskolā, kaut gan brīžiem slimība paasinājās, ka viņa pat staigāja ar grūtībām. Pēc 2 gadiem mācības bija jāpārtrauc, jo viņa vairs nevarēja pastaigāt. Vārdos nevar izstāstīt to, ko toreiz pārdzīvoju, biju izmisumā. Meita it kā iegāja sevī, bija dziļā depresijā. Nezināju, kā viņai palīdzēt. Ikviena māte savam bērnam vēl to visu labāko. Cerēju, ka mans bērns beigs augstskolu, apprecēsies, man būs mazbērni. Tagad viss tas rādījās tumšās krāsās. Cerība izzuda ar katru dienu. Nespēju mierīgi noskatīties uz meitu, jo viņa stundām varēja klusējot sēdēt, skatoties vienā punktā.
Tad Vecmīlgrāvja slimnīcā, kur meita ārstējās, es uzzināju, ka ir tāda MS invalīdu biedrība, kur satiekas MS slimnieki un viņu tuvinieki (tiek rīkoti dažādi pasākumi, teātra apmeklējumi u.c.). Tā mēs iestājāmies šajā biedrībā. Vēlējos, lai meita ir vairāk sabiedrībā, lai viņa jūt, ka nav viena. Ka ir cilvēki ar tādu pašu diagnozi, kuri nekrita izmisumā, bet turpināja dzīvot pilnasinīgu dzīvi.
Ko mēs esam ieguvušas no MS? Labus, sirsnīgus, uzticamus draugus visā Latvijā (Rīgā, Alūksnē, Bauskā, Lielvārdē, Jelgavā, Cēsīs, Liepājā, Kuldīgā, Gulbenē u.c.) un arī ārpus tās robežām (Igaunijā, Lietuvā, Vācijā), jo katru gadu mēs abas piedalāmies starptautiskās vasaras nometnēs.
Tā nu mēs visas trīs dzīvojam – es, mana meita un MS. Tikai tagad mums vēl ir pievienojušās cerība un mīlestība. Mīlestība pret dzīvi un cilvēkiem.
Mēs dzīvosim, cīnīsimies, nepadosimies, ticēsim visam labam, jo dzīve ir skaista, lai kāda tā ir!