Patiesi stāsti

Ar mani liktenis ir izspēlējis „ļaunu joku”. Līdz 50 gadu vecumam ne par ko īpašu nesūdzējos. Pie augsta asinsspiediena biju pieradusi, zāles dzēru neregulāri. Man bija māja, dārzs un zeme. Pēdējos 15 gadus katru dienu devos uz tirgu un tirgoju saražoto produkciju. Mocīja nogurums un apātija, tirpa rokas un kājas, šad un tad zuda līdzsvara[…]

Saslimu es sen, tālajā 1973. gadā, janvārī, pēc neizgulētas gripas. Papriekš sāku nejust rokas. Mazgājot traukus, šķīvju plīsa viens pēc otra. Meitiņai bija 2 gadiņi, gaidīju otro. Palēnām rokas vispār neklausīja, un sāka arī kājas neturēt. Spēka nebija ne rokās, ne kājās, kā arī nebija vairs koordinācijas (stenderes skrēja virsū). Stāstīt, kā es nonācu Rīgas[…]

Dzīve rit tik uz priekšu, neraugoties uz to, ka pēdējie 11 gadi ir pagājuši MS zīmē. Un nekas neliecina, ka turpmākie gadi no šīs zīmes tiktu brīvi. Neārstējama slimība. Uzzināt, ka notirpusi seja ir multiplās sklerozes nopelns, bija ļoti smagi. Viss jūk un brūk, neziņa, kas būs tālāk, bezcerība, nolemtība… Te nu bez pieraudātiem mutautiņiem[…]

Tas viss sākās pēkšņi. 1996. gadā man parādījās pirmās pazīmes, pazaudēju koordinātes un redzi. Aizejot pie daktera un guļot Bauskas slimnīcā, man neatklāja it neko, tad vasaras vidū mani aizsūtīja uz Rīgas Stradiņu slimnīcu, un tur dakteris Millers, atbraucot no komandējuma, noteica aizdomas uz diagnozi MS. Man tajā brīdī sākās panika – mājās divi mazi bērni.Slimnīcā[…]

Kad ārstu konsīlijs svinīgi ieskaitījis cilvēku multiplās jeb izkaisītās sklerozes slimnieku rindās, rodas apjukums, neziņa, bailes. Parasti jautājam sev: „Ko tagad no dzīves varu sagaidīt?” Reti kuram ienāk prātā V. Frankla izdzīvošanas mācības bauslis: „Un ko dzīve tagad gaida no manis?” Vēroju, kā klājās citiem, apskaužot tos, kas var paši pārvietoties kā sabiedrībā tradicionāli pieņemts,[…]

Dzīve ritēja kā daudziem – jaunības skaistums un dullums, neprātīga sajūsma un kritums. Un tad, ap 30 gadu vecumu, saskrēja kopā dažnedažādas ķibeles un nebūšanas, un apmēram visas reizē. Domāju – esmu jauna un visu varoša. Cīnījos – kā pratu. Bet tad sajutu, ka neesmu vairs tik spējīga kā iepriekš, – te pēkšņi pipete krīt[…]